Jāņa Grāvera domas kā Taekwon-do jostas, pielaiko lai sokas.
KAM NAV SPOŽAS PAGĀTNES TAM GRŪTI TO DABŪT TAGAD.(10.GUP) KAS NEIZGAISMO ŠODIENU TAGAD TAM NEBŪS SPOŽAS NĀKOTNES TURPMĀK.(9.GUP)
VISS IR MŪSU PAŠU ROKĀS UN SIRDĪS.(8.GUP)
DZĪVE KATRAM DOD IESPĒJU UN TIKAI DROSMĪGIE SPĒJ TO PAŅEMT.(7.GUP)
NEVIENU NEVAINO SAVA GĻĒVUMA DĒĻ. APZINIES TO, UN SĀC DARBOTIES.(6.GUP)
TU ZINI KUR NOTIEK NODARBĪBAS? EJ UN DARI! JA ZINI KO GRIBI.(5.GUP)
DZĪVE IR TIK ĪSA, MIRKLIS VIENS, ATVER ACIS UN AIZVER CIET.(4.GUP)
SASNIEGTS MĒRĶIS? VAIRS NAV KUR IET? (3.GUP)
TAD ZINI, KAMĒR CEĻĀ ESI IR DZĪVOT PRIEKS,(2.GUP)
KAS PĒC TAM TO ZIN VIENS DIEVS.(1.GUP)
šie ir mani cīņas pamati,padomā un izveido savējos,lai tev veicas.
Ar Karatē Sene es sāku nodarboties 16.gadu vecumā, 1979 gada vasarā, kad beidzu 8 klasi Aglonas internātskolā. Mans pirmais skolotājs bija ļoti cienījams priekš manis cilvēks Vilnis Brencāns, kuru es uzskatu par dzīves skolotāju, jo mana dzīves uztvere stipri atšķīrās no normas ar uzvedību un izdarībām kuras var nosaukt vienā vārdā- huligāns. Neskatoties uz to šis cienījamais cilvēks man uzticējās, un jūtot viņa patieso sirsnību man radās vēlēšanās mainīties un nopietni pievērsties austrumu cīņām. Nodarboties es turpināju mācoties Cēsu 4. arodvidusskolā no 1979. gada rudens līdz 1981. gada pavasarim kur es iepazinos ar Aināru Korpu. Mēs bieži kopā nodarbojāmies ar karatē Gaujas upes krastā un caur sparinga cīņām kuras dažreiz bija kā īstā cīņas laukā mēs sadraudzējāmies.
attēlā:es kopā ar Aināru trenējamies Karatē Gaujas upes krastā pie Cēsīm 1980 gada pavasarī, sitienu ar kāju izpilda J.Grāveris, aizsardzībā A.Korps.
Dienot Padomju armijā no 1982.gada rudens līdz 1984.gada rudenim es turpināju trenēties slepus tiekoties ar citu republiku karatistiem , jo to neatbalstīja kara daļas vadība. Atmiņā palika kāds sarkanās jostas īpašnieks no Ukrainas kurš savā laikā bija junioru čempions. Daudz pamācoša es guvu no šī karatista. Atgriežoties no armijas pusotru gadu paslinkoju, un 1986 gadā atsāku nodarbības Līvānu karate sekcijā pie trenera Abaja Seksenbajeva, kurš praktizēja arī Ķīniešu vingrošanu Taiczi cjuaņ un Cigun. Meistars Vjačeslavs Semenkovs līdz 1988.gadam praktizēja Japāņu Karatē Sene stilu Latvijā, kā viens no vadošajiem karate cīnītājiem. 1987.gadā viņš tika uzaicināts uz Līvāniem kopā ar saviem vecākajiem audzēkņiem kur novadīja Karatē tehnikas semināru, kurā es saņēmu atzinību no V.Semenkova, un man tika piešķirta Karatē Sene emblēma, kuru es uzskatu par pirmo savu nopelnu, un glabāju kā piemiņu no pirmās tikšanās ar šo spēcīgo garā un fiziski cilvēku kurš man nenojaušot vēlāk kļuva par manu skolotāju.  attēlā:meistars Vjačeslavs Semenkovs man pasniedz Karatē SENE emblēmu  attēlā:Mans prieka lēciens pēc Karatē semināra 1987 gadā Kad 1989.gadā tika nodibināta Latvijas Taekwon-do Federācija, Līvānos jau darbojās sporta klubs instruktora Abaja Seksenbajeva vadībā, kurš no Karatē nodarbībām pārorientējās uz Taekwon-do ITF apgūšanu. 1990.gadā Līvānu TKD ITF kluba audzēkņi Rīgā "FORLAS"cīņas zālē pirmo reizi kārtoja Taekwon-do ITF tehnikas eksāmenu, kur es ieguvu savu pirmo tehnisko pakāpi 9.gup.(baltā josta ar dzelteno svītru). Tā paša gada beigās es tiku atestēts uz 7.gup.(dzeltenā josta ar zaļu svītru),un sāku patstāvīgi trenera prombūtnes laikā vadīt Taekwon-do nodarbības Līvānos kas arī noteica manu turpmāko likteni būt par TKD ITF instruktoru. 1991. gada marta sākumā mūsu klubu pāršalca saviļņojoša vēsts, pie mums brauc Starptautiskās kategorijas instruktors no Korejas Pang Čoļ Nam kopā ar Latvijas Taekwon-do prezidentu Vjačeslavu Semenkovu. Notika seminārs un eksāmens. Atceros ,ka seminārs ar eksāmenu fiziski bija tik grūts, ka pēc eksāmena man satumsa acīs, un man bija jāapsēžas lai nezaudētu samaņu.  attēlā:Līvānu TKD ITF kluba audzēkņi pēc eksāmena 1991.gada 24. martā kuru es nokārtoju uz teicami un saņēmu 5 gup.(zaļā josta ar zilu svītru) kvalifikāciju. Eksāmenu pieņēma Starptautiskās kategorijas instruktors no Korejas Pang Čoļ Nam(6.dan)kopā ar Latvijas Taekwon-do ITF prezidentu Vjačeslavu Semenkovu.
Zolīdais vīrietis uzvalkā Starptautiskās kategorijas instruktors Pang Čoļ Nam,pa labai rokai Latvijas Taekwon-do ITF prezidents Vjačeslavs Semenkovs,pa kreisai rokai Līvānu Taekwon-do ITF kluba instruktors Abajs Seksenbajevs ar grāmatu par Taekwon-do rokās starp Līvānu TKD ITF kluba audzēkņiem.
Fotogrāfijas kreisajā stūrī instruktora Pang Čoļ Nama paraksts. Man patiesi ir ar ko lepoties, tas ir, veiksmīga piedalīšanās pirmajā Latvijas Taekwon-do čempionātā Rīgā 1992 gada 18-19 janvārī, kur svara kategorijā virs 80.kg. piecu sportistu konkurencē man izdevās izcīnīt godalgoto 3 vietu. Šo sasniegumu es vērtēju visaugstāk par to, ka tas bija noteicošais manā izvēlē nodarboties ar TKD ITF vai kikboksingu. Tajā laikā es paralēli nodarbojos arī ar Kikboksingu kopā ar tagadējo kikboksa treneri Līvānos Iosifu Kovči, kuru es cienu kā draugu un labu kikbokseri. Kopējās nodarbības ar viņu man palīdzēja labi sagatavoties pirmajam Taekwon-do čempionātam. Diemžēl kā tas dzīvē bieži mēdz būt mūsu ceļi šķīrās sakarā ar manu izvēli par labu Taekwon-do, bet labās atmiņas un cieņa palika. Man vienmēr paliks atmiņā tas tehniskais līmenis ko pirmajā Latvijas Taekwon-do čempionātā demonstrēja Vjačeslava Semenkova audzēkņi-pirmā Latvijas Taekwon-do izlase. Viss redzētais plus mans sasniegums čempionātā bija noteicošais nodarboties ar Taekwon-do ITF.
 attēlā : Es kopā ar kikboksinga treneri Josifu Kovči treniņā, Līvānos, 1992. gada rudenī.  attēlā:pa vidu Līvānu TKD ITF kluba instruktors Abajs Seksenbajevs, pa labai rokai kluba biedrs Svarcevičs-3.vieta TKD tehnikas "TUĻ"demonstrēšanā, pa kreisai rokai J.Grāveris- 3. vieta sparingā"Matsogi" svara kat.virs 80.kg. pirmajā Latvijas Taekwon-do čempionātā 1992 gadā 18 -19 janvārī.
1992gada jūnijā treneris Abajs Seksenbajevs man piedāvāja atestēties uz sarkano jostu 2.gup pie Starptautiskā Taekwon-do instruktora Pang Čoļ Nama laikā kad Vjačeslavs Semenkovs bija viena gada ilgā seminārā Maskavā kur nokārtoja eksāmenu uz 4. danu Taekwon-do dibinātājam, ģenerālim Čoj Hong Hi un ieguva starptautiskās klases instruktora nosaukumu. Mans lēmums bija atestēties pie korejieša, kaut gan vēlāk es sapratu, ka es, un daudzi citi censoņi ar savu pārlieku ātro raušanos pēc jostām stipri sāpinājām savu skolotāju Vjačeslavu Semenkovu. Ir veca austrumu gudrība, ka josta ir vajadzīga priekš tā lai tā nēsātājam bikses nekristu, bet cīņas tehnikas pakāpes tiek piešķirtas nevis tad kad tu pats to esi izdomājis, bet gan tad kad skolotājs tev pateiks, kad būsi nobriedis. Diemžēl nevienmēr treneris var būt arī skolotājs, kas savus audzēkņus audzina stingrā tēvišķā garā ar mērķi uzaudzināt cilvēciskās kvalitātes, tādas kā centību, mērķtiecību, nelokāmu garu, godīgumu un taisnību pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Tāpēc daudziem audzēkņiem un pat treneriem bija problēmas nokārtot eksāmenu pie meistara Vjačeslava Semenkova.
Līvānos bieži viesojās Latvijas Taekwon-do Federācijas prezidents Vjačeslavs Semenkovs, kas vēlāk kļuva par tradīciju. 1993. gada pavasarī V.Semenkovs kārtējo reizi viesojās Līvānos kur kluba audzēkņi prezidentam demonstrēja apgūtās cīņas iemaņas.  attēlā:pa vidu uzvalkā Latvijas Taekwon-do prezidents Vjačeslavs Semenkovs, pa labai rokai Līvānu TKD ITF kluba instruktors Abajs Seksenbajevs savu audzēkņu vidū.  attēlā:Līvānu TKD ITF kluba vecākie audzēkņi demonstrē bāzes tehniku Latvijas Taekwon-do prezidentam Vjačeslavam Semenkovam un viesiem 1993. gada pavasarī. Pa vidu Līvānu TKD ITF kluba instruktors Abajs Seksenbajevs, priekšējā rindā no labās puses uz kreiso J.Grāveris, Ziedonis Krūmiņš, otrā rindā Olga Ļvova Šie paraugdemonstrējumi bija beidzamie priekš manis un daudziem citiem kluba biedriem pie trenera A.Seksenbajeva ar kuru man sākās stipras nesaskaņas kuras jau bija iepriekš, bet kuras mēs mēģinājām risināt miera ceļā. Saspringtas attiecības turpinājās līdz brīdim kad viens no viņa piedāvājumiem pielika punktu mūsu attiecībām, tas bija piedāvājums likt"jumtu" vietējiem uzņēmējiem, kas sakrita ar manu iestāšanos dienestā policijā 1993. gada martā, kur es strādāju vēl līdz šim. Pēc aiziešanas no trenera Abaja Seksenbajeva es kopā ar savu draugu un kluba biedru Ziedoni Krūmiņu visu gadu braukājām uz Rīgu pie meistara Vjačeslava Semenkova uz treniņiem, un 1994.gada 21.maijā es nokārtoju eksāmenu uz 1.gup.(sarkanā josta ar melno svītru), bet Ziedonim diemžēl tas neizdevās kājas traumas dēļ kā rezultātā viņš nodarbības pameta. Šajā laikā ar skolotāja Vjačeslava Semenkova atļauju es sāku aicināt cilvēkus nodarboties ar Taekwon-do Līvānos manā vadībā. Uz to brīdi Līvānos darbojās divas atsevišķas sekcijas, manis vadītā un Abaja Seksenbajeva sekcija. Līdz 1994. gada 15. oktobrim es turpināju braukāt uz Rīgu pie meistara Vjačeslava Semenkova uz Taekwon-do treniņiem un nokārtoju eksāmenu uz melno jostu(1. dan.). Priekš daudziem diemžēl šis sasniegums kļūst par beidzamo, un daudzi nodarbības pamet uzskatot, ka viņi kaut ko jau ir sasnieguši, bet kā māca mūs skolotāja Taekwon-do dibinātāja ģenerāļa Čoj Hong Hi sarakstītā un atstātā TKD ITF enciklopēdija, ka sasniegušais melno jostu tikai sāk pa īstam nodarboties ar Taekwon-do. Krāsainās jostas ir kā sagatavošanās posms- fundamenta veidošana, uz kā tiks uzcelta stipra Taekwon-do tehnikas celtne. 1995 gadā Līvānos manā vadībā ar Taekwon-do nodarbojās vairāk kā 40. audzēkņu. turpinājums sekos...
| 
